Raidījumā Zināmais nezināmajā vispirms sižets par auga DNS un genoma noteikšanas iespējām, atklāj Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" ģenētisko resursu centra vadošais pētnieks Dainis Ruņģis. Pirms diviem gadiem daudz kur varēja lasīt ziņu, ka zinātniekiem ir izdevies atšifrēt banāna genomu - vai tas, ka nu mums ir zināms banāna genoms, ir revolucionārs notikums zinātnē, vai augu genomu atkodēšana ir ierasta lieta mūsdienu pasaulē? To lūdzu paskaidrot bioloģijas doktoram, Latvijas Valsts Mežzinātnes Institūta "Silava" ģenētisko resursu centra vadošajam pētniekam Dainim Ruņģim.

Savukārt studijā kopā ar LU Bioloģijas institūta Augu ģenētikas laboratorijas vadītāju, profesoru Īzaku Rašalu saruna par ģenētiski modificētiem organismiem, kas daudziem patērētājiem visbiežāk asociējas ar dažādiem, pat visfantastiskākajiem mītiem. Ģenētiski modificētie organismi ir vārdu virknējums, kas neatstāj vienaldzīgu lielu sabiedrības daļu, un nereti tādos gadījumos pētījumi, fakti, emocijas, bažas un piesardzība – viss iet roku rokā, ka vairs neatšķetināt, kas no dzirdētā ir patiess un kas pārspīlēts vai vispārināts. Kopā ar studijas viesi viešam skaidrību tajā, kas tad īsti par ģenētiski modificētiem organismiem ir zinātniekiem zināms un kas tomēr nav, un kas no sabiedrībai pieejamās informācijas ir pamatots un kam pamatojuma vēl trūkst.

Vēl arī stāsts par to, kas bija pirmais augs, kam atšifrēja genomu.

Pirmo reizi augu pasaulē genoms tika atšifrēts  pavisam mazam augam. Pirmais kas tika pie savas ģenētiskās kartes, ja tā var teikt, bija kāds pavisam mazs un necils augs - tāla sīkplikstiņš. Šis mazais un trauslais augs ir klāts ar sīkiem matiņiem. To lāpstveidīgās lapas izkārtotas rozetē pie stāvā kāta pašas apakšas, pavisam tuvu augsnei. Ar savu izskatu tas pavisam noteikti nepārsteidz un to itin viegli pat varētu nepamanīt daudzo augu jūklī. Bet kas tad to padarījis par tik cienījamu augu ģenētiķu vidū? Izrādās, sava īsā dzīves cikla dēļ tāla sīkplikstiņš jeb Arabidopsis thaliana ir kļuvis par vienu no ģenētikas modeļorganismiem, jeb augu ģenētikas pasaulē tas ir kā laboratorijas pelītes, kas ir neatsverams posms nevienā vien pētījumā. Atkodējot sīkplikstiņa genomu, zinātnieki pārliecinājās, ka tas ir salīdzinoši mazs un tikai loģiski, ka pirmā auga genoma sekvencēšanai jeb atkodēšanai tika izvēlēts šāds augs.

Ja runājam ne tikai par laboratorijām, kur sīkplikstiņš sastopams, tad noteikti jāpiemin plašais tā izplatības areāls Eiropā, Āzijā un Āfrikas ziemeļos. Citviet pasaulē to uzskata par invazīvo jeb ienācējsugu. Visbiežāk tāla sīkplikstiņš ir meklējams dažādās sausās vietās mežos, pļavās un smiltājos, tāpat arī sausās taku malās.

Pirmo reizi sīkplikstiņu kā modeļorganismu izvēlējās Fridrihs Laibahs, viņš jau 1907. gadā noteica, ka šim augam ir tikai piecas hromosomas un turpināja veikt pētījumus par šo augu turpmākos savas dzīves 30 gadus. 1980. gadā tika publicēta sīkplisktiņa detalizēta ģenētiskā karte un 2000. gadā tika pilnībā pabeigta šī auga genoma sekvencēšana.

Šo augu izmanto dažādās pētījumu jomās – savu vietu tas atradis gan evolūcijas, gan populāciju ģenētikas, gan augu fizioloģijas pētījumos. Tas ir arī ļoti piemērots augs gaismas mikroskopēšanai un konkrētu gēnu pētījumiem, aplūkojot to mijiedarbību. Bet pavisam neticamas ziņas šis augs līdz mums atgādājis šajā vasarā – žurnālā National Geographic publicēts Misuri universitātes zinātnieku pētījums, kas apgalvo, ka augi spēj sadzirdēt, kad tos ēd. Izklausās neticami, bet vismaz sīkplikstiņa gadījumā zinātniekiem ir izdevies fiksēt tās vibrācijas, ko uz auga lapām rada tur esošie kāpuri brīžos, kad mielojas ar plikstiņa lapām. Vēlāk, atskaņojot šīs ierakstītās vibrācijas, novērots, ka augs tās atkal uztverot, izdala īpašu vielu – sērglikozīdu, ko parasti lieto savai aizsardzībai.