Raidījumā Zināmais nezināmajā vispirms Zanes Lāces intervija ar LU Ķīmijas fakultātes doktorantu Agri Bērziņu, kam piešķirta prestižā Ludo Frevela kristalogrāfijas stipendija. Pats Frevels ir ASV zinātnieks un ķīmiskās katalīzes eksperts un viņa  stipendiju piešķir daudzsološiem doktorantūras studentiem, lai atbalstītu to studijas un pētījumus ar kristalogrāfiju saistītās zinātniskās jomās.

Savukārt kopā ar DU asociēto profesoru, Iecavas vidusskolas ķīmijas skolotāju Mihailu Gorski un LU Ķīmijas fakultātes Neorganiskās ķīmijas katedras vadītāju Jāni Švirkstu sarunājamies par ķīmisko elementu atklājumu vēstures jautājumiem jeb konkrētāk - par Dmitrija Medeļejeva atklājumu - ķīmisko elementu periodisko tabulu un skaidrojam, vai mūsdienās mums jau ir rokā atbilde uz jautājumu – kādas sakarības dabā apstāv starp ķīmiskajām vielām.

Vēl arī stāsts par vienīgo Latvijā dzimušo un strādājušo Nobela prēmijas laureātu – ķīmiķi, vācbaltu zinātnieku Vilhelmu Ostvaldu. Šo prēmiju Ostvalds saņēma 1909. gadā par pētījumiem saistībā ar katalīzi, ķīmisko līdzsvaru, ķīmiskās reakcijas ātrumu.

Vilhelms Ostvalds dzimis 1853. gadā Rīgas pilsētas mucinieku meistara Gotfrīda Vilhelma Ostvalda un viņa sievas Elizabetes Leiķeles ģimenē. Arī Vilhelma Ostvalda vecākais brālis Eižens Ostvalds bija zinātnieks - mežzinātnieks, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados arī Latvijas Universitātes docents. Savukārt Vilhelms Ostvalds izvēlējās ķīmijas studijas Tartu Universitātē, kur pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas turpināja arī strādāt kā privātdocents Tartu universitātes Ķīmijas institūtā. bet kopš 1881. gada strādāja Rīgā kā ķīmijas profesors Rīgas politehnikumā. Tiesa, Krievijas impērijas vispārējā rusifikācijas politika, kuras ietvaros pamazām Rīgas Politehnikumu pārveidoja par Rīgas Politehnisko institūtu ar obligātu krievu valodas lietošanu, padarīja Ostvalda zinātnieka darbu tur neiespējamu, jo Vilhelms Ostvalds krievu valodu prata vāji. 1885. gadā Ostvalds pat izstājās no Krievu Ķīmijas un fizikas biedrības, kur bija uzņemts, starp citu ar ķīmisko elementu periodiskās tabulas autora Dmitrija Mendeļejeva ieteikumu, un izlēma savu turpmāko karjeru veidot Vācijā.

1887. gadā Leipcigas universitātē bija atbrīvojusies fizikālās ķīmijas profesūra un katedru piedāvāja 34 gadus vecajam Vilhelmam Ostvaldam, kurš Leipcigā nostrādāja līdz pat 1906. gadam. Taču pamatu savai zinātnieka karjerai Vilhelms Ostvalds izveidoja tieši Rīgas periodā. Viņa Tartu un Rīgas perioda pētījumi šķīšanas teorijā noveda pie "Ostvalda atšķaidīšanas likuma" postulēšanas 1888. gadā. Ap 1900. gadu Ostvalds ieviesis ķīmijā jēdzienu mols, lai apzīmētu katras vielas molekulāro svaru. 1902. gadā viņš patentēja slāpekļskābes iegūšanai izmantojamo "Ostvalda procesu", kas vēlāk kalpoja par pamatu mākslīgā mēslojuma un sprāgstvielu ražošanai. 53 gadu vecumā Vilhelms Ostvalds priekšlaicīgi emeritējās, atstādams ķīmijas profesora amatu Leipcigas universitātē, un atlikušo mūža daļu nodevās saviem vaļaspriekiem - filozofisko uzskatu attīstīšanai, viņš bija brīvmūrnieku ložas goda lielmestrs, un glezniecībai. Ostvalds bija kaislīgs gleznotājs, šim nolūkam viņš pats gatavoja krāsas un izstrādāja oriģinālu krāsu teoriju, kas ietekmējusi tādu gleznotāju kā Paula Klē un Pita Mondriāna uzskatus.