Raidījumā Zināmais nezināmajā vispirms sižets par IP adresēm, par kuru vēsturisko attīstību, tagadni un nākotni stāsta datorsistēmu administrators Mārtiņš Medens. Ikdienā lietojot internetu, mēs bieži dzirdam vārdus “interneta protokols” vai “IP adrese”, taču daudzi no mums lāgā neaizdomājas, ko šie vārdu savienojumi nozīmē, kas īsti ir interneta protokols un kāda ir tā nozīme datorlietotāju ikdienā.

Savukārt kopā ar Latvijas atvērto tehnoloģiju asociācijas valdes pārstāvi Aigaru Jaunldālderu, LU Datorikas fakultātes lektoru Leo Trukšānu un opendata.lv entuziastu Raimondu Simanovski saruna par atvērto datu praksi pasaulē un Latvijā. Datu nevis noslēgšana no citiem, bet atvēršana, kas ir atvērtie dati un kam tie vajadzīgi? Izrādās interneta laikmetā tie varētu būt pielīdzināmi tādai pat demokrātijas platformai kā tirgus laukumam senajā Grieķijā.

Bet runājot par datiem un datoriem arī kāds stāsts par datorprogrammu, kas ar skaņas palīdzību ļauj neredzīgajiem cilvēkiem redzēt. Lai uzlabotu neredzīgo cilvēku dzīves kvalitāti, 1992. gadā holandiešu inženieris Pīters Meijers izveidoja algoritmu, kas spēja transformēt skaņās pelēktoņu skalas krāsu attēlus. Programma skenēja attēlu no kreisās uz labo pusi, pārvēršot formas skaņās pēc principa - jo augstāka punkta pozīcija, jo augstāka skaņas frekvence. Piemēram, ja attēlā bija redzama no kreisās uz labo pusi vērsta augoša, diagonāla līnija, tās skenēšanas laikā skaņa palika aizvien spalgāka. Metode ļoti labi darbojās vienkāršu attēlu gadījumā, taču reizēs, kad attēls bija sarežģītāks, tā nolasīšana pēc skaņas signāliem kļuva apgrūtināta un skaņas izklausījās tikai pēc trokšņa.

2007. gadā Jeruzalemes Ebreju universitātē sāka apmācīt cilvēkus, kas bija neredzīgi jau kopš dzimšanas, lietot šo, uz specifisko algoritmu balstīto, programmu. Neskatoties uz to, ka visi šie cilvēki bija dzimuši neredzīgi un, tādēļ viņiem nebija nekādu vizuālo atbalsta punktu, kas palīdzētu skaņu analīzēt, pēc 70 stundu ilgiem treniņiem, pētījuma dalībnieki 4500 pikseļu izšķirtspējā sāka „redzēt" ne tikai vienkāršas līnijas un figūras, bet pilnvērtīgus attēlus – sejas, ielu krustojumus un citas ainas. Kad neredzīgajiem cilvēkiem pie galvām piestiprināja īpašas kameras, ar tām pieslēgtiem datoriem un austiņām, viņi, izmantojot tikai skaņu signālus, spēja pat orientēties un pārvietoties telpā. Iekārta darbojas pēc principa, ka pie galvas piestiprināta kamera ik pēc noteikta laika intervāla uzņēma attēlu un pārvērta to skaņas signālos, dodot cilvēkam brīdinājumus par šķēršļiem telpā.