1887. gada 7. janvārī Tomass Stīvens pabeidz divu ar pus gadu ilgo ceļojumu apkārt pasaulei ar velosipēdu. Stīvens kļūst par pirmo cilvēku, kam izdevies pieveikt vairāk nekā 13 tūkstošus jūdžu ar divriteni, turklāt vēl pierādīt sevi kā spējīgu pētnieku un avantūristu.

Jautājums „Taisnība vai meli?", ka Tomass Stīvens tiešām pieveica ceļojumu apkārt pasaulei ar velosipēdu, tika uzdots bieži. Skaidrs bija tikai tas, ka Stīvens ir avantūrists, kurš labprāt izzina savu spēju robežas, meklējot izaicinājumus un avantūras. Viņš tīņa gados bija pārcēlies uz dzīvi ASV no tēvzemes Anglijas, trīs gadus esot savienotajās valstīs tikai ar savu brāli. Vecāki un māsas mātes slimības dēļ uz ASV pārcēlās tikai pēc pāris gadiem. Kamēr ģimene gatavojās lielajam ceļojumam, Tomass Stīvens jau iekārtojās darbā Denverā un Sanfrancisko, kur sāka aizrauties ar velosportu.

Parasti lielus sasniegumus vai arī izaicinājumus pieņemt liek kardinālas pārmaiņas ikdienā. Kad tapa zināms, ka Tomass Stīvens piepelnās importējot britu darbaspēku, viņu padzina no darba dzirnavās. Stīvens palīdzēja iekārtot savus tautiešus jaunā darbā, pretim prasot daļu no viņu algas. Šāda veida uzņēmējdarbība ASV netika atbalstīta, tāpēc kādā dienā, Stīvens sadomāja atmest visam ar roku un braukt pasaulē.

1884. gada aprīlī viņš ar savu Columbia 50 inch Standard velosipēdu pameta Sanfrancisko. Līdzi viņš paņēma tikai dažus drēbju gabalus, lietus mēteli, telti, guļammaisu un kabatas izmēra revolveri. Tā avantūrists ceļoja cauri Sakramento uz Sjerra Nevadas kalniem, Jūtu un Vaiomingu, lai sasniegtu Bostonu un vēlāk arī Ņujorku.

Interese par velosipēdistu sāka pieaugt. Velosipēdistu klubu aktīvisti brauca viņam pretim, lai aicinātu paviesoties savās pilsētās. Lielāko klubu biedri pat pauda atbalstu velosipēdista lieliskajam nodomam, jo šādi stāsti palīdz popularizēt velosportu kopumā. Dažās uzstāšanās reizēs klāt bija arī žurnālisti, kuri pārdeva šo stāstu gluži kā Žila Verna grāmatas. Ar tādu degsmi un aizrautību tika aprakstīts pirmais transkontinentālais velobrauciens.

No Ņujorkas Tomass Stīvens devās uz Liverpūli. Anglijā viņš sagatavojās savam ceļojumam pa Eiropu un Āziju, jo vairākās valstīs bija jāpanāk atļaujas teritorijas šķērsošanai. Eiropā gāja diezgan viegli, bet Āzija bija cietāks rieksts. Augšējā Mjanmā un Ķīnā viņam ieteica nerādīties, jo iebraucējus tur labprāt neredz. Tāpēc Stīvensa ceļojums pēc Eiropas caur Franciju, Vāciju, Balkāniem un Osmaņu impēriju, aizveda uz Irānu, kur viņš nolēma pārlaist ziemu.

Pēc viesošanās pie Irānas šaha, velosipēdists turpināja ceļu gar Melno jūru, cerībā šķērsot Sibīriju, taču Krievijā viņu neielaida. Tāpēc nekas cits neatlika kā griezties atpakaļ un ar vilcienu braukt no Konstantinopoles līdz Indijai. Izvizinājies pa Indiju, viņš ar kuģi nonāca Honkongā un iebrauca Ķīnas teritorijā. Ķīnas varas iestādes tomēr apžēlojās un piešķīra piedzīvojumu meklētājam atļauju šķērsot daļu savas valsts teritorijas, kur Tomass Stīvens saskārās ar laupītājiem un grūtībām paprasīt ceļa norādes, jo ķīniešu valodu viņš pat ne tuvu nezināja kā izrunāt. 

Pēc Ķīnas pasaules apceļošana turpinājās Japānas salās. Šeit Stīvens novēroja lielo mieru ar kādu ikdienā dzīvo japāņi. Pēc saspringtā brauciena Ķīnā, tā bija liela atpūta. Savas ceļojuma piezīmes viņš sūtīja laikrakstiem un žurnāliem ASV kas daļēji palīdzēja finansēt braucienu. 1886. gada nogalē Stīvens ar kuģi pameta Jokohamu, lai atgrieztos Sanfrancisko 1887. gada 7. janvārī. Viņa aprēķini liecināja, ka nobraukts vairāk nekā 13 tūkstoši jūdžu, bet neredzēta palikusi Āfrika. Tāpēc, kad pēc gada Kongo pazuda pazīstamais pētnieks Henrijs Mortons Stenlijs, tieši Tomass Stīvens tika komandēts viņu atrast. Lai arī šajā ceļojumā veiksme ne tuvu nestāvēja Tomasam Stīvensam klāt, viņš vismaz uzkāpa Kilimandžāro un izdeva pāris grāmatas par saviem piedzīvojumiem. Savukārt Popa kompānija, kas bija ražojuši leģendāro pasauli apceļojušo velosipēdu, to izstādīja muzejā. Tikai 2. Pasaules kara patriotisma pacēlumā tas tika ziedots pārstrādei, lai atbalstītu ASV centienus saražot pēc iespējas vairāk bruņojuma.