Slaveno Parīzes Triumfa arku imperators Napoleons I iecerēja 1806. gadā, taču tā tika pabeigta tikai 30 gadus vēlāk – monuments tika atklāts 1836. gada 29. jūlijā.

Līdzās Eifeļa tornim otrs atpazītākais Parīzes simbols ir Triumfa arka. 50 metrus augstais un 45 metrus platais neoklasicisma stila monuments atrodas Elizejas lauku ziemeļrietumu galā, laukumā, no kura uz visām pusēm koncentriski izstaro divpadsmit taisnas ielas. Pateicoties ģeometriski perfektajiem bulvāru stariem, laukums sākotnēji dēvēts par Place de l'Étoile – Zvaigznes laukumu, bet kopš 1970. gada tas nes 20. gs. izcilākā Francijas valstsvīra Šarla de Golla vārdu. Savukārt grandiozais monuments laukuma centrā – Triumfa arka – saistās ar visu laiku izcilākā francūža, imperatora Napoleona I Bonaparta piemiņu.

1806. gadā Napoleons I bija savas varenības zenītā. Iepriekšējā gada beigās viņš kaujā pie Austerlicas bija sakāvis apvienoto Austrijas un Krievijas imperatoru karaspēku. Pēc šīs uzvaras un attiecīgajiem mierlīgumiem Napoleons kļuva par noteicēju vācu zemēs un Itālijā. Triumfa arkai, kuras projekts tika pasūtīts arhitektam Žanam Fransuā Šalgrēnam, bija jākļūst par impērijas diženuma apliecinājumu, tomēr ieceres īstenošanos imperatoram tā arī nebija lemts pieredzēt – būve tika pabeigta daudzus gadus vēlāk, kad gan Napoleona impērija, gan viņš pats jau piederēja mūžībai. Aptuveni pāris gadus prasīja projektēšana vien, vēl tikpat – pamatu ielikšana. Arhitekts Šalgrēns mira 1811. gadā, kad līdz plānotajam arkas augstumam pietrūka vēl apmēram piecu metru. Darbu turpināja arhitekts Žans Nikolā Ijo, taču jau nākamajā gadā ar neveiksmi Krievijā sākās Napoleona impērijas noriets, un būvdarbi uz vairākām desmitgadēm tika pārtraukti. Tie atsākās tikai pēdējā Burbonu karaļa Luija Filipa laikā, 19. gs. 30. gados. Projekta īstenošanu pārraudzīja viens no tā laika ievērojamākajiem franču politiķiem un zinātniekiem Luijs Erikārs de Tirī. Galu galā trīsdesmit gadus pēc darbu uzsākšanas Parīzes Triumfa arka piedzīvoja savu atklāšanu 1836. gada 29. jūlijā.

Monuments, kam sākotnēji bija iecerēts vēstīt par dižā imperatora uzvarām, savā gala versijā atspoguļo visu Pirmās impērijas laiku – tās tapšanu, apogeju, bojāeju un valsts atgriešanos pie mierīgas dzīves. Šo vēstījumu ilustrē četras skulpturālas grupas: Fransuā Rida „Marseljēza” jeb „Brīvprātīgie dodas cīņā, 1792. gads”; Žana Pjera Korto „Triumfs, 1810. gads” un divi Antuāna Eteksa darbi – „Pretošanās, 1814. gads” un „Miers, 1815. gads”. Izteiksmīgākā no četrām ir dinamiskas enerģijas piestrāvotā Fransuā Rida „Marseljēza”: virs senatnīgu kareivju galvām bruņās tērpta, spārnota cīņas dieve sauc uz kauju, rādot ceļu ar tērauda zobenu. Ir nostāsts, ka 1916. gada februārī, sākoties daudzus mēnešus ilgajām kaujām pie Verdēnas, tērauda asmens esot izkritis no skulptūras rokām. Par spīti šai nelāgajai zīmei, franču armija, kaut ar milzīgiem upuriem, kauju tomēr uzvarēja. Pirmā pasaules kara noslēgumā zem Triumfa arkas tika izveidots Nezināmā Kareivja kaps ar mūžīgo uguni – tas ir pirmais šāda veida apbedījums, kas aizsācis līdzīgu karavīru piemiņas vietu tradīciju citviet Eiropā un pasaulē.