1974. gada 23. jūlijā Grieķijā no varas gāž melnos pulkvežus jeb sauktus arī par huntu. Septiņu gadu laikā šī kustība pilnībā izkropļo demokrātiskos procesus valstī, pilnībā pārtrauc Grieķijas monarhiju un iesāk republikas laiku.

Militārais apvērsums, kas notika 1967. gadā bija vēl tālas atbalsis no Grieķijas iekšpolitiskās krīzes 20. gadsimta 20. gados. Valsts vienmēr atradās ļoti svarīgā stratēģiskā vietā. Tajā vienmēr bija dažādas kustības un politiskas organizācijas, kuras vēlējās visu mainīt pēc sava prāta.

20. gados Grieķijā cīņu par varu varēja dalīt trijās daļās. Viena bija monarhistu daļa, kura vēlējās, lai valstī saglabātos karaļa institūcija, kamēr otra daļa bija republikāņi un trešā armijas virsnieki.

Otrā pasaules kara laikā Grieķijā īpaši sasparojās dažādu kreiso radikāļu kustības. Valstī tāpat sākās komunistu aktivitāte, jo grieķi allaž ir bijuši sociāli tendēti indivīdi. Tiklīdz ārējā ienaidnieka vairs nebija, tā valsti pārņēma pilsoņu karš.

Lielvalstis, piemēram, ASV un Lielbritānija pievēra acis uz vienalga kādām kustībām, kamēr vien tās spēja no varas atturēt komunistus. Tā pamazām lielāku ietekmi valstī ieņēma armija. Tās vadošais virsnieku sastāvs bija 2. Pasaules kara kaujās rūdījies un tāpēc pievērsās dzelžainākai politikai.

1967. gada apvērsumu lielā mērā ietekmēja konstitucionālā krīze. Vairākus gadus Grieķijas karalis Konstantīns II mocījās ar valdības veidošanu, jo pārmaiņu rezultātā karalim bija palikušas ļoti šauras manevra iespējas Grieķijas politikā. Viņš centās radīt valdību, kura spētu vienoties, bet tas bija ļoti sarežģīti. Kārtējās ārkārtas vēlēšanas izdarīja to, ko gaidīja daži armijas pulkveži.

Pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas tapa skaidrs, ka nekas valstī nemainīsies. Tāpēc vairāki Grieķijas bruņoto spēku komandieri nolēma sagrābt savās rokās Atēnas un paralizēt valsts ikdienu. Karalim tika izvirzīts ultimāts, kā rezultātā viņš atļāva melnajiem pulkvežiem veidot savu valdību, Konstantīns II vai nu bija naivs, vai tiešām piespiests, bet viņa oficiālā nostāja bija, varbūt pulkvežu režīms valstij nāks par labu.

Septiņi huntas diktatūras gadi nāca valstij tikai par sliktu. Šo septiņu gadu laikā, karalis zaudēja savu titulu uz visiem laikiem. Demokrātisko procesu ritējums tika pilnībā pārtraukts, bet papildus revolūciju glorificējošai ideoloģijai, sākās arī masu represijas. Vārda brīvības aizliegums, iejaukšanās kultūras dzīvē, pārāk liela militāristu lomas uzpūšana radīja sabiedrībā nepatiku. Lai arī pulkvežu režīms centās pozicionēt sevi kā godīgus lauku puišus, kuri dzīvē laimi atrada caur militāro dienestu, grieķi uz šādu stāstu vienkārši neuzķērās.

Sešus gadus no 1967. līdz 1973. gadam huntu vadīja Giorgos Papadopulos. Viņš bija stingras rokas piekritējs valsts iekšējās lietās, tāpēc darīja visu, lai koncentrētu varu un informāciju dažu cilvēku rokās. Papadopulos arī padarīja sevi par Grieķijas prezidentu, taču viņa saprāts nedaudz apskaidrojās gadu pirms huntas krišanas. Papadopulos saprata, ka 1967. gada apvērsuma ideoloģija nedarbojas. Sabiedrība to atgrūž. Inteliģence iestājās pret huntu, jo tā piesmēja pašu galveno Grieķijas vēsturē – vārda brīvību un pilsoniskās tiesības. Uz šāda notikumu fona Papadopulos sāka mīkstināt režīma nostāju un iet uz mērenu liberalizāciju. Taču zināms, kā autoritāros režīmos šādas lietas beidzas. Iekšējā cīņā par varu, notika apvērsums pašas huntas biedru vidū.

Pēdējo gadu līdz pat huntas sabrukumam 1974. gada 23. jūlijā varu savās rokās pārņēma Dimitris Ioanidis. Viņš uzskatīja, ka priekšgājējs ir atkāpies no sākotnējiem mērķiem, tāpēc jāpievelk skrūves. Ioanidis gan iesāka huntas sabrukumu, kad atbalstīja apvērsuma mēģinājumu Kiprā. Ioanidis uzskatīja, ka grieķiem draudzīgie kiprieši pievienosies valstij. Taču arhibīskapa Makarioa gāšana no Kipras prezidenta amata izraisīja Turcijas iebrukumu Kipras salā. Šoks, kas pārņēma Grieķiju, nozīmēja, ka huntas laiks ir beidzies. Melno pulkvežu režīma biedri tika gāzti no saviem amatiem un visiem piesprieda nāvessodu, ko vēlāk aizvietoja ar mūža ieslodzījumu. Vēl joprojām huntas laiks Grieķijā tiek uzskatīts par vienu no briesmīgākajiem laikiem valsts vēsturē.