1308. gada 20. augustā pāvests Klements V apžēlo nežēlastībā kritušo Templiešu ordeņa lielmestru Žaku de Molē. Tas gan netraucē pēc pāris gadiem bruņinieku vadītāju sadedzināt uz sārta. Templieši bija kļuvuši pārāk spēcīgi, turklāt Francijas karalis viņiem bija parādā milzīgas naudas summas. Par templiešiem stāsta Jānis Krops:

Templiešu ordenis radās kā turpinājums Pirmajam Krusta karam 1119. gadā. Bija pagājuši 20 gadi, kopš krustneši atkaroja Svēto Zemi no musulmaņu varas, tāpēc liela daļa kristiešu atsāka svētceļojumus uz Jeruzalemi. Taču pietiekami turīgie un neaizsargātie ceļinieki bija viegls laupījums arābu zemēs mītošajiem laupītājiem, tāpēc 1119. gadā bruņinieki Hjū de Peins un Godfrīds Sen Omērs ierosināja ceļinieku aizstāvībai nodibināt reliģisko ordeni. Jeruzalemes karalis šo priekšlikumu atbalstīja, un radās krustnešu brālība. Mītni šim ordenim karalis lika iekārtot Tempļa kalnā Jeruzalemē, tāpēc arī ordenis ieguva savu nosaukumu – Templiešu ordenis. Brālību laika gaitā apvija daudzas leģendas, kuras iespējams sāka rasties tādēļ, ka klīda baumas par īpašo bruņinieku atrašanās vietu. Tempļa kalna tuvumā uzceltā musulmaņu mošeja it kā uzcelta uz slavenā Zālamana tempļa drupām.

Templiešu ordeņa oficiāla atzīšana no baznīcas sekoja 1129. gadā. Tas nozīmēja, ka ordenis kļūst priviliģēts. Ja sākotnēji templieši bija nabadzīgu zobenbrāļu apvienība, tad jau pēc tā atzīšanas karavīri saņēma lielus ziedojumus, zemes īpašumus un ordenī vēlējās dienēt slavenu un bagātu cilvēku dēli.

Templiešu ordeņa ietekme auga tāpēc, ka Krusta karos tas sevi pierādīja kā prasmīgākos karotājus. Ceļotāju eskortēšana papildus radīja dažādas uzņēmējdarbības iespēju formas, un templieši kļuva bagāti. Naudas ietekmi ordenis izmantoja pirmās banku formas veidošanai. Tā kā templieši uzmanīja satiksmi starp kristīgo pasauli un Svēto Zemi, tad ceļinieki uzticēja templiešiem savas finanses. Pirms svētceļojuma templiešu pārstāvniecībā varēja iemaksāt depozītu, pretim saņemot apliecinājuma vēstuli. Nonākot jebkurā templiešu pārstāvniecībā, bija iespējams savu naudu atgūt, pamatojoties uz izsniegto apliecinājuma čeku. Tā radās pirmsākumi čeku norēķinu sistēmai un depozītu glabāšanai.

Naudas mīšana ir ļoti ienesīga nodarbe, tāpēc nav brīnums, ka templiešu ordenis kļuva ļoti ietekmīgs. Tā kā šā ordeņa bruņinieki vēl izrādīja īpašu uzticamību un spējas, templieši kļuva par elitāru militāru vienību, kurai pāvests bija izsniedzis īpašu pilnvaru. Tā pasludināja bruņinieku pakļautību tikai pašam pāvestam, tātad nevienas zemes likumi vai muitas tarifi templiešu ordenim nebija saistoši.

Taču 12. gadsimta vidus un beigu posms sāka iezīmēt templiešu ordeņa norietu. Musulmaņu tautas kļuva vienotākas, tāpēc Svētā Zeme atkal tika aplenkta. 1187. gadā Saladīna spēki atguva Jeruzalemi, un, lai arī 1229.-jā gadā krustneši to uz īsu brīdi atguva, kristietības šūpulis atkal nonāca musulmaņu rokās. Visu krustnešu, īpaši templiešu, militārā loma samazinājās, bet ietekme Eiropā sāka kaitināt gan pāvestu, gan arī ietekmīgus politiķus.

Viens no šādiem politiķiem bija Francijas karalis Filips IV. Viņš bija aizņēmies pasakainas summas no templiešu ordeņa saviem kariem ar Angliju, bet parāda atdošana karalim nebija prātā. Katoļu baznīca galva atradās Francijas karaļa ietekmē, tāpēc karalis Filips sāka izdarīt spiedienu uz pāvestu, lai ordeni izformētu, bet templiešus apcietinātu.

1307. gadā Parīzē sākās masveida templiešu aresti. Izmeklētāji spīdzināja bruņiniekus līdz tādai pakāpei, ka ne viens vien atzinās zaimošanā, pagāniskos rituālos, homoseksuālismā un visādās baznīcas peltās aktivitātēs. Templieši bija kļuvuši par sabiedrības pagrimumu, taču karavīri atsauca savas liecības, tiklīdz izkļuva no cietuma. Tāpēc vairāki bruņinieki tika sadedzināti uz sārta par elkdievību un kristietības zaimošanu. 1314. gadā arī Žaks de Molē tika sodīts ar nāvi, sadedzinot. Liesmām trakojot, Molē izkliedza, ka patiesie Dieva zaimotāji drīz nonāks augstākās tiesas priekšā un Molē viņus tur jau gaidīs. Kā viss, kas saistīts ar templiešiem, kļuva mītu apvīts. Pēc mēneša nomira pāvests Klements V, bet gada beigās medībās bojā gāja Francijas karalis Filips IV. Tā arī vēl joprojām nav skaidrs, kāpēc pāvests pieļāva templiešu lielmestra sadedzināšanu sārtā, ja 1308. gada 20.augustā pats parakstīja viņa apžēlošanu.