1861. gada 19. februārī Krievijas cars Aleksandrs II atceļ dzimtbūšanu visā Krievijas impērijā. Viena no pēdējām pasaules attīstītajām valstīm beidzot atsakās no likuma apstiprinātās verdzības. Brīvību iegūst simtiem tūkstošu zemnieku visā Krievijā, tostarp arī Latgalē.

Dzimtbūšana ir viena no nežēlīgākajām kalpības formām, kādu pasaule ir pieredzējusi savas attīstības laikā. Tā nozīmēja pilnīgu cilvēka piederību muižai vai zemes īpašniekam, bez tiesībām pamest īpašumu. Zemniekam nebija nekādas brīvības, jo pat aizejot no muižas, valstij bija tiesības bēgli aizvest atpakaļ, savukārt zemnieka īpašniekam bija tiesības darīt ar savu zemnieku visu, kas ienāk prātā.

Eiropā dzimtbūšana bija daļa no feodālās kārtības. Dažās valstīs tā izveidojās ap 9. gadsimtu, kamēr citās dzimtbūšana bija likumīga arī 15. un 16. gadsimtā. Krievijas impērija bija savdabīgs izņēmums, jo Krievijas muižniecība un aristokrātija ilgu laiku atteicās atcelt arhaisko klaušu likumu. Te jāņem vērā Krievijas ģeopolitisko situāciju un arī valsts uzbūvi. Milzīgā valsts nespētu nodrošināt pietiekamu strādājošo skaitu attālajos valsts reģionos, kur pamatiedzīvotāju blīvums bija ārkārtīgi zems. Tāpēc, lai nodrošinātu darba spēku, jauniegūtajās teritorijās tika ieviesta zemnieka piesaistīšana zemei un tās saimniekam. Jaunās zemes ieguva aristokrāti, tie, kuri bija labi kalpojuši savam monarham. Tādā veidā Krievijas valdnieki garantēja uzticību no augstākās šķiras, bet pamazām degradēja savu tēlu valsts zemākajā šķirā – tajā, kura bija skaitliski vislielākā.

Dzimtbūšana Krievijā tika nostiprināta ar vienota likuma spēku 15. gadsimta beigās. Vairāku gadu desmitu laikā zemnieki tiešām nesa valstij un muižniecībai ieņēmumus, taču dzimtbūšanai raksturīga stagnējoša ekonomiskā attīstība. Klaušu darbs bija ar zemu pievienoto vērtību, turklāt inovāciju trūkums aizvien krasāk padarīja dzimtbūšanu par galvassāpēm.

Mainoties cariem un tāpat arī valsts izaicinājumiem, dzimtbūšana Krievijā te piedzīvoja salīdzinošu mieru, te satricinājumus. Plašas kurnēšanas laikā, zemnieki neapzinoties parādīja valstij savu spēku. Krievijas muižniecībai bija augstprātīgs viedoklis par savā īpašumā esošajām "dvēselēm", taču viena lieta tika liktenīgi ignorēta. Zemnieku vidū nebija tikai neizglītoti un aprobežoti ļautiņi, bija arī pirmie tautas intelektuāļi, kuri nebaidījās ne no izaicinājumiem, ne arī no pārmaiņām.

Kad Aleksandrs II 1861. gadā atcēla dzimtbūšanu visā Krievijā, impērijas pastāvēšanai vēl bija nākotnes cerību stars. Gadu desmitiem ilgi daži Krievijas imperatoru padomnieki vai arī paši imperatori bija gatavi atcelt apkaunojošo vergu sistēmu, taču nepiekāpīga izrādījās muižniecība. Muižniecībai vergu tiesības neeksistēja. Viņi drīkstēja savus zemniekus pirkt, pārdot, aizsūtīt katorgā un aizdot citam kungam. Līdz ar to izlepusī muižnieku kārta pat dzirdēt nevēlējās par klaušu atcelšanu.

1861. gada 19. februārī tālāka ceļa dzimtbūšanai vairs nebija. Tā savu ekonomisko spēku bija izsmēlusi, turklāt valstij draudēja atklāts zemnieku karš. Cars pieņēma sen nepieciešamo lēmumu un dāvāja zemniekiem brīvību, taču šī brīvība diemžēl bija tikai uz papīra.

Vietām zemnieki tāpat nesaņēma atļauju pamest savas dzimtās vietas. Zemes īpašumtiesību trūkums arī nedeva iespēju zemniekiem iegūt savu turību. Tie, kas bija apņēmīgāki, sāka izpirkt savas saimniecības, maksājot muižniekiem augstu izpirkuma maksu.

Kurzemes zemnieki saņēma savu brīvību 1818. gadā, Vidzemes zemnieki gadu vēlāk, no Latvijas tikai Latgale palika dzimtbūšanas likumā līdz pat 1861. gadam. Diemžēl, bet dzimtbūšana ieviesa lielas korekcijas arī tālākajā iedzīvotāju valsts izpratnē. Savu līdzcilvēku totāla ignorēšana pieslēja tūkstošus revolucionārām kustībām. 1905. gada revolūcija bija ģenerālmēģinājums 1917. gada pārmaiņām. Tautas valodā sakot, vadzis lūza un tie, kas nodrošināja dzīvi aristokrātijai un monarhijai, nolēma atbrīvoties no kakla kungiem. Diemžēl, bet arī sociālisma laikmets dzimtbūšanu neizskauda. Padomju laikos tāpat attālos reģionos bija kolhozi, kuru strādniekiem nepiešķīra pases. Jauni puiši izmantoja armiju, lai aizmuktu no dzimtās vietas. Tie, kuriem nepaveicās, tā arī palika valsts nomalēs bez īpašām iespējām kaut ko savā dzīvē mainīt.