Raidījuma skanēšanas laikā variet sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.


Diskusija par mediju neatkarību un arī mediju uzraudzību. Kultūras ministrijā tiek veidota mediju politikas nodaļa. Doma par tādu radās jau pavasarī, kad Latvija saskārās ar propagandas vilni no Krievijas. Mēs gribam runāt par to, ko tad šī nodaļa īsti darīs – mums galu galā jau ir Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome un kā tas atsauksies uz masu mediju neatkarību. Studijā Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Ainārs Dimants, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, mediju eksperte un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Anda Rožukalne un Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Rihards Kols.

Rihards Kols skaidro, ka īsā termiņā nevar panākt, ka Latvijā ir tikai latviska informatīvā telpa. Nav pievērsta pietiekama uzmanība jautājumiem par informatīvas telpas vidi. Labi, ka Saeimas atbildīgā komisija šo jautājumu aktualizēja, jo daudz normatīvie akti, kas regulē elektronisko plašsaziņas līdzekļu un arī preses darbību, ir morāli novecojusi. Pamatā ir nesakārtota vide, kas ļauj izplatīties citiem informācijas avotiem.

Ainārs Dimants norāda, ka viņa vadītā padome ir likuma uzraugi, ne likumu rakstītāji. Līdz šim valstī trūcis mērķtiecīgs darbs izpildvarā likuma grozījumu sagatavošanā. Likumprojekti tomēr top ministrijās. Līdz šim nav bijis ministrijas, kas nodarbojas ar likumdošanu mediju nozarē. Cer, ka jaunā nodaļa būs spēcīgs partneris valsts pārvaldē.

Ināra Mūrniece atklāj, ka komisija par mediju nodaļas izveidi cīnās jau pāris gadus. Viņa atzīst, ka Latvija bijusi vieglprātīga un vairāk nekā 20 gadus nav nopietni strādājusi mediju jomā. Sekas tam smagas, mēs runājam ne tikai par naidīgu kanālu ekspansiju, bet par propagandas elementiem un mediju psiholoģiskajām operācijām. Topošajai nodaļai būtu jānodarbojas ne tikai ar likumu papildināšanu, izstrādāšana, atbalsta sistēmas veidošanu Latvijas medijiem kopumā.

Anda Rožukalne komentē, ka ir iespējams novērtēt, cik daudz krieviski runājošie mediji atspoguļo Krievijas informatīvo telpu. Tam vajadzīgi pētījumi.  Bet mediji sirsnīgi atkārtojuši politiķu vārdus, ka mediju pētījumi Latvijā ir mazvērtīgi. Jaunākie dati liecina, ka Krievijas kanāli, izņemot PBK, nav  pārāk ietekmīgi. Tas, ka cilvēks izvēlas skatīties Krievijas kanālus, nenozīmē, ka cilvēks ir apstulbināts un visam tic. PBK auditorija gan Latvijā no visām Baltijas valstīm ir vislielākā.

Viņa atzīst, ka mulsina uzstādījums, ka mediju politika būs balstīta uz satura regulāciju. Līdz šim neesošā mediju politika bijusi mediju politika. Jebkurā demokrātiskā valstī mediju politiku veido, lai maksimāli balstītu neatkarīgu, daudzveidīgu, cilvēkiem pieejami  mediju sistēmu.

Ainārs Dimants norāda, ka ar likumu var stiprināt redakcionālo autonomiju. Svarīgais ir vienoties par mērķiem. Padomes viedoklis ir, ka jāveicina Latvijā ražots saturs un tā pieejamība pēc iespējas plašākai auditorijai. Ja komercatkarīgie mediji sasniedz to auditorijas daļu, ko nesasniedz sabiedriskie, tiem arī jānovirza sabiedriskajam pasūtījumam paredzētos līdzekļus. Kā būtisku faktoru viņš uzver vienota sabiedriskā medija veidošanu un atbalstu.

Anda Rožukalne bilst, ka jābalsta ne tikai sabiedriskie mediji un jādomā arī par mediju pašregulāciju.

Rihards Kols cenšas kliedēt bažas, ka nodaļas darbs būs vēsts uz satura kontroli. Viņš norāda, ka tas būs vērsts uz kvalitātes kontroli. Un analoģijās viņš valsti salīdzina ar cilvēka ķermeni, kurā kuņģis ir mediji. Informācija kuņģī jeb medijos nonāk dažāda un katrs izvēlas ko pārraidīt un kā pārraidīt, cik lielu žults devu pievienot. Latvijā ir pārāk daudz žults – nezināmas izcelsmes informācijas. Tas veidojies no 1991. gada, jo ir nesakārtota mediju vide. Ja ir pārāk daudz žults, ir vajadzīga ķirurģiskā iejaukšanās, un topošā mediju nodaļa Kultūras ministrijā būs šī „ķirurģiskā iejaukšanās”, kas sakārtos mediju vidi.