Raidījuma skanēšanas laikā variet sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Visi žurnālisti ir nopirkti un angažēti, nevienam nevar ticēt - šo frāzi dzirdam ļoti bieži. Vai ir kādi nosacījumi, kurus jāņem vērā, izvēloties plašsaziņas līdzekļus, kurus patērējam, lai zinātu, kam un cik lielā mērā var ticēt? Kā strādā žurnālisti Latvijas medijos, kā tas notiek Eiropā, Krievijā un Amerikā? Kādi ir neatkarīgas žurnālistikas ētikas principi un darbības pamatvirzieni? Studijā LTV Ziņu dienesta atbildīgā redaktore Solvita Denis, žurnāla Ir galvenā redaktore Nellija Ločmele, TV3 raidījuma Nekā personīga producente Arta Ģiga, Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio žurnālists Kārlis Streips un LU Sociālo zinātņu fakultātes profesore Inta Brikše.

Ticēt vai neticēt mediju teiktajam? Inta Brikše atzīst, ka cilvēkiem ir racionāli jānovērtē arī attiecībā uz informāciju, ko lieto, kas ir saturā un kontekstā. Cilvēkiem, kas pārmet medijiem, uzskata, ka medijiem ir jābūt ar vienu viedokli, bet mūsdienās mediji ir dažādi.

Kārlis Streips norāda, ka sarunā ir pārstāvēti trīs mediji LTV, žurnāls Ir un raidījums Nekā personīga, kas ne tikai kaut ko pastāsta, bet pastāsta, kā viņi to zina un kādi ir avoti, ja ir kļūdījušies, atvainojas. Šie mediji atšķiras no politiski angažētās Dienas, Neatkarīgās Rīta Avīzes un Latvijas Avīzes, kur viedoklis un “ziņas” jaucas ņigu ņegu.

Nellija Ločmele aicina visus, kas lasa, lietot ne tikai acis, bet arī smadzenes un izvērtēt kritiski jebkādu informāciju, ko saņem. Zināt, ka vēl ir citi viedokļi pasaulē, kuri visi nav noskaidroti, ir fakti, kurus slēpj. Un viens no žurnālista uzdevumiem ir noskaidrot, ko kāds slēpj. Tikt pie patiesības ir sarežģīti. Mediju un līdz ar to lietotāju problēma ir tā, ka par mediju saturu žurnālistiku uzskata bez maksas portālos pieejamas tā saucamās ziņas, kas sen vairs nav ziņas, tā ir nokopēta informācija, ko kāds izplata. Interneta medijos lielākoties ir informācija, ko kāds ir piegādājis. Žurnālistikā lielākoties vērtīga ir informācija, kuru esi atradis un noskaidrojis, par spīti tam, ka kāds grib to noslēpt. Pārkopēta preses relīze nav žurnālistika. Tas izkropļo priekšstatu par to, ko gaidīt no medija.

Kārlis Streips piekrīt, ka ir devalvējies jēdziens žurnālists. Vēl nesen, ka profesionāls žurnālists bija cilvēks ar augstāko izglītību tieši žurnālistikā. Bet tagad ienākuši cilvēki no dažādām profesijām un jebkurš, kas izdod kādu lapeli, sauc sevi par žurnālistu.

Arta Ģiga bilst, ka žurnālisti skatās no sava skatu punkta, kas tā nedara, nav vajadzīgi. Ir jābūt ziņu atlasei. Visu ziņu plūsmu nevienam nevajag, jo tai nevar izsekot. Kad ir visa plūsma, notiek devalvācija, kur pētniecisks materiāls nonāk vienā vērtē tad recepte kā novājēt. To redzam interneta medijos.

Vērtējot pagājušās nedēļas Krustpunktā komentārā izskanējušos izteikumus, Nellija Ločmele bilst, ka jautājums ir par to, kādus argumentus žurnālists lieto, lai pamatotu savu viedoklis. Tas ir jautājums par tā viedokļa kvalitāti. “Izteikums par Mamikina māti pārkāpj to robežu, ko es gribētu sagaidīt no sabiedriskā medija, komentē Nellija Ločmele. “Tas ne tikai bija nepieklājīgi, tas ir arguments, ko žurnālistikā nevajadzētu lietot. Viens ir runāt par cilvēka darbiem, un jebkura cilvēka lēmumu un darbu var kritizēt. Tāpēc var kritizēt arī to, ka kāds politikā kļūst par prostitūtu. Bet vispār noniecināt cilvēka vērtību un dzīvību nav pareizi.”

Arta Ģiga vērtē, ka gan Eduarda Liniņa, gan Aida Tomsona izteikumu lietošana novērsa uzmanību no tā, par ko sprieda raidījumā, pievēršoties tikai pašu izteikumu lietošanai. Tā bija kļūda.

Inta Brikše uzskata, ka tā ir bieža parādība, ka tie lietoti krāšņi vārdi, kas ceļo pa medijiem, cilvēki pierod nosaukt bez kritiskās domāšanas, bet nav piedāvāts izvērtēt situāciju. Attiecībā par Mamikina kādreiz teikto toreiz diskusijas nebija pietiekami daudz publiskajā telpā. Ja bija iespējams uzdot tādu jautājumu, tad par to vajadzēja runāt, nevis teikt fui, fui.

Kārlis Streips bilst, ka viņu mulsina uzstājība, ka LTV un LR stāv augstāk tikai tāpēc, ka saņem naudu no valsts. Tur strādā tādi paši žurnālisti no tās pašas sabiedrība. LTV un Latvijas Radio vajadzētu būt vēl asākiem attiecībā uz politiku, sabiedrību un visu pārējo. La, la, la attieksme nav piemērota.