Raidījuma skanēšanas laikā varat sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Latvijā šajās dienās svin 25 gadu jubileju, kopš dibināta Tautas fronte. Pēc neatkarības atgūšanas savulaik Latvijas parlaments noteica cilvēku loku, kuri nedrīkst kļūt par Saeimas un pašvaldību deputātiem. Tie ir gan bijušie čekisti, gan pučisti, gan Komunistiskās partijas biedri, kas darbojušies partijā vēl pēc neatkarības atgūšanas. Vai nav pienācis laiks ierobežojumus atcelt? Kāpēc jā, vai kāpēc nē? Kā zināms, šie cilvēki var darboties politikā, taču ārpus Latvijas robežām. Tāpēc, piemēram, Tatjana Ždanoka vai Alfrēds Rubiks Latviju tagad pārstāv Eiropas Parlamentā.

Studijā diskutē Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks Ritvars Jansons, Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Egnere, politiķis un PCTVL līdzpriekšsēdētājs Miroslavs Mitrofanovs.

Politiķu uzskati par šo jautājumu atšķiras. Miroslavs Mitrofanovs sākumā bilst, ka spiests teikt, ka ir par ierobežojumu atcelšanu. Bet jāskatās vēstures griezumā un kāda pieredze ir citās valstīs. VDK bijušajiem darbiniekiem ierobežojumi ir Igaunijā Lietuvā, Polijā un citur. Politiķiem, kas bija opozīcijā pret TF 80. gadu beigās, ierobežojumi ir tikai Latvijā. Viņš arī norāda uz Eiropas cilvēktiesību tiesas lēmumu, ka Latvijai regulāri jāatgriežas pie šī jautājuma, kā Satversmes tiesa lēmusi, ka ierobežojumi nevar pastāvēt mūžīgi. Vēlāk sarunas laikā viņš tomēr norāda, ka visi ierobežojumi būtu jāatceļ.

Inese Lībiņa-Egnere atzīst, ka jādomā par virsmērķiem. Totalitārai valstij, kas ar tautas atbalstu kļuvusi par demokrātisku valsti, ir ne vien tiesības, bet arī pienākums darīt visu, lai cilvēki, kas bijuši totalitārās valsts represīvajā aparātā, šo demokrātiju negandētu. Laikam ejot, katrā valstī ir jāvērtē par kādiem ierobežojumiem runāt. Viņa uzskata, ka nevajadzētu pazust vērtēšanai, vai bijušajiem VDK darbiniekiem ierobežot piekļuvi valsts drošības informācijai. Runājot par vēlētajiem politiskajiem amatiem, viņa atzīst, ka iespējams esam nonākuši situācijā, ka vēlētājam pašam jābūt gudram un jāpaskatās, ko cilvēks darījis dažādos laikos.

Ritvars Jansons skaidro, ka strauji tuvojas mirklis, ka šis jautājums būs jārisina, jo 2014. gada jūnijā paiet 20 gadi, kopš pieņēma likumu par bijušas Valsts drošības komitejas dokumentu izmantošanu. Tur paredzēts, ka 20 gadus pēc šī likuma izdošanas, vairs tiesiskās attiecības pret VDK darbiniekiem un informatoriem nevarēs veikt ar tiesas palīdzību. Līdz ar to viņi brīvi varēs kandidēt. Tā kā pietrūkst „vēsturiskās izgaismošanas”, vēlētājs redzēs šo vārdu kandidātu sarakstos, bet nemaz nezinās, ka viņš darbojies VDK vai komunistiskajā partijā pēc 1991. gada janvāra.

Ritvars Jansons iesaka publiskot informāciju gan par VDK darbiniekiem, gan informatoriem, lai arī tā ir nepilnīga. Bet tie nebūtu tikai saraksti, jo sabiedrība neiegūs informāciju. Publiskot vajadzētu aģentūras kartotēkas kartītes, gan informāciju, kas par konkrēto cilvēku parādās operatīvajās lietās, gan VDK elektronisko datu bāzi, kas ir Latvijas rīcībā. Tāpat līdzatbildīga ir Latvijas komunistiskā partija, jāpublicē arī Centrālās komitejas locekļu saraksts. Būs informācija un tad sabiedrība varēs izlemt.

Arī Inese Lībiņa-Egnere uzskata, ka nākamā gadā noteikti ir jārod risinājums. Jautājums, kas to varētu iniciēt. Ja to darīs kāda partija, to varētu iztulkot, kā šī politiskā spēka vēršanās pret citiem, vēlmi būt populistiski populāriem. Tai būtu jābūt sabiedrības iniciatīvai, bet portālā Manabalss.lv šai iniciatīvai ir savākti tikai 300 paraksti.