Raidījuma skanēšanas laikā variet sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Visos laikos tautas apliecinājušas vēlmi dzīvot neatkarīgā valstī. Cīņas metodes ir visdažādākās. Mums tā bija Atmoda, Baltijas ceļš un Barikādes. Citiem - asiņaini kari, kā šobrīd Ukrainā. Studijā saruna par neatkarības atgūšanu ar cilvēkiem, kas aktīvi bija iesaistījušies neatkarības atjaunošanas darbā. Piedalās Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete, kura 1989. gadā bija iesaistīta Baltijas ceļa organizēšanā, Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits, viņš ir 1990. gada 4. maija Deklarācijas par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu koncepcijas autors, un akadēmiķis politologs Tālavs Jundzis, bijis atjaunotās Latvijas pirmais aizsardzības ministrs.

Šobrīd sajūta, ka daļa cilvēku ļaujas panikai, vai sabiedrība ļoti mainījusies, ka nespēj vienoties lielām lietām, vērtībām, vai šoreiz to nevajag?

Sandra Kalniete: šobrīd nav apdraudējumu sajūtas, cilvēki, kas ir atbildīgi par Latvijas politiku šo sajūtu nepastiprina. Bet pati kā cilvēks, kā deputāte, kas ir brīvāka savos izteikumos, izjūt šo apdraudētību, tā daudz dziļāk palīdz atšķirt vissvarīgāko no tā, bez kā vēl varētu iztikt. Vissvarīgākais – lai mums būtu mūsu valsts. Cilvēku sašutums par sankcijām ir pretrunīgs, no vienas puses bija sašutums par ES, kas nevar vienoties. Acīmredzot neviens nebija iedomājies, ka tas ir mūsu ieguldījums mūsu nacionālajā drošībā, Krievija ir jāaptur tagad, nevis tad, kad būs par vēlu.

Egils Levits: Valsts un demokrātija balstās uz konkrētām vērtībām, jo lielāka vienprātība par šīm vērtībām, jo stiprāka ir valsts un sabiedrība. Šķiet, ka mūsu valsts pamati – kopējās vērtības nav tik stipri, kā vajadzētu būt, ņemot vērā, ka esam patstāvīga valsts, demokrātiska un eiropeiska valsts. Tas rada nedrošības sajūtu par pasauli, par to, kur mēs stāvam pasaulē. Mūsu uzdevums ir to apzināties un vērtību līmenī nonākt pie lielākas vienprātības. Vienlaikus - demokrātija nenozīmē vienprātību visos jautājumos. Ir skaidri jāizšķir, kur mums kā Latvijas patriotiem un demokrātiem ir jābūt vienprātīgiem un kur mēs varam strīdēties un diskutēt. Šo robežu vajadzētu labāk apzināties. Arī politiķiemšī robeža būtu kontrastaināk jāuzrāda.

Tālavs Jundzis: Apdraudētība, kas bija pirms 25 gadiem, ko sajutām arī stāvot Baltijas ceļā, tā bija reāla. Tagad situācija apdraudētības ziņā nav vienkārša, tā ir viskritiskākā pēdējo 25 gadu laikā, bet pēc PSRS sabrukuma nekas tās nebija noticis. Mēs nevar būt neapdraudēti, ja tepat dažus simtus kilometru tālāk līst asinis, tiek lietoti ieroči un, kas pats trakākai, gaišā dienas laikā Eiropas vidū tiek okupēta viena valsts. Vai tad varam būt mierīgi, tas ir apdraudējums Latvijai un visai Eiropai.

Egils Levits: Jāapzinās, ka toreiz, Baltijas ceļa laikā un cīnoties par savu valsti, mēs prasījām, lai citi izrāda solidaritāti ar mums – portugāļi, angļi, franči. Rietumu zemēs bija daļa sabiedrības, kas teica, ak, kas mums tie latvieši, bija tādi, kas bija ar mums. Pēc šādas pieredzes, kad mēs paši bijām atkarīgi no citu tautu solidaritātes, būtu nemorāli neizrādīt solidaritāti šodien pret Ukrainu.

Sandra Kalniete: lai arī aizmirstam ikdienā it kā par pamatvērtībām, es ticu, ka īstu briesmu gadījumā, kā bija 1991. gada asiņainais janvāris, tad šis vienotības gars un virsuzdevums atgrieztos. Tas ir ļoti normāli, ja šodien tādā unisonā neesam, tikai galējā postā vai diktatūrās cilvēki vienojas patiesi vai izliekas.