Saeimas deputāti nodeva izskatīšanai komisijās Nacionālās drošības komisijas (NDK) rosinātos likuma grozījumus, kas paredz par 30 gadiem pagarināt personas sadarbības fakta ar Valsts drošības komiteju (VDK) konstatēšanas noilguma termiņu.

Likuma "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" 17. pants pašlaik nosaka, ka pēc 20 gadiem no šā likuma spēkā stāšanās dienas personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšana nav pieļaujama un tās iespējamo sadarbību ar VDK nedrīkst izmantot tiesiskajās attiecībās pret šo personu. Likuma grozījumi paredz 20 gadus aizstāt ar 50 gadiem, tādējādi par 30 gadiem pagarinot personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas noilguma termiņu. 

Deputātu izvēli vērtē vēsturnieks Ritvars Jansons un PBLA pārstāvniecības vadītājs Jānis Andersons. 

Ritvars Jansons Saeimas lēmumu vērtē kā kārtējo valsts neizšķiršanos par jautājuma risināšanu. Saeimas balsojums ir jautājuma atlikšana. Ir jātiek skaidrībā, vai gribam izvērtēt pagātni, vai ar šādu likumdošanu veikt ierobežojumus, tā sargājot valsts drošību.

Diemžēl atkal lielākais akcents ir likts uz VDK aģentiem un informatoriem, kas ir mazākais posms visā totalitārās sistēmas totālās izsekošanas un represiju ķēdē. Diskusiju smagumu noveļ uz aģentiem un informatoriem, bet galveno darbu virs viņiem veica PSRS komunistiskās partijas centrālkomiteja Maskavas un Rīgas līmenī, kas deva rīkojumus VDK darbiniekiem, kas savukārt izmantoja aģentus. Publiskojot arī šos nepilnīgos materiālus, kas ir ne tikai aģentu kartītes, var virzīties tālāk vēstures izpratnē. Vai arī lielākiem vainīgajiem - čekas kadru darbiniekiem - saglabājam šos liegumus. Informatorus un aģentus nevar svērt vienos svaru kausos ar pavēļu devējiem.

Jānis Andersons bilst, ka izšķiršanās par šo lietu ir tieši Latvijas latviešu lieta, jo tieši šie cilvēki ir izdzīvojuši smago pagātnes nastu. Lai arī skaļākie aicinājumi atvērt „čekas maisus" izskanējuši no diasporas puses.